LU Juridiskās fakultātes docenta Jāņa Plepa priekšlasījums par Konstantīnu Čaksti

Profesors Konstantīns Čakste un Latvijas valsts: tiesībnieka pienākumi un atbildība par demokrātisku tiesisku valsti 

I 

Vēlos pateikties Latvijas Universitātei un īpaši Latvijas Universitātes muzejam par ieceri šajā gadā, kad svinam Latvijas Universitātes 105. gadadienu, valsts svētku nedēļā, izcelt un godināt Latvijas Universitātes civiltiesību profesoru Konstantīnu Čaksti kā mūsu Universitātei svarīgu personību. 

Konstantīns Čakste ir ne vien svarīga Latvijas Universitātes personība, bet vienlaikus arī viens no Latvijas Universitātes simboliem, kas personificē mums svarīgās vērtības. 

Bet Konstantīns Čakste nepieder Latvijas Universitātei vien. Visai Latvijas valstij Konstantīns Čakste ir svarīga personība un simbols, kas caur laikiem atgādina mūsu valsts pamatos liktās vērtības. 

Esmu pagodināts šajā svētku reizē par aicinājumu dalīties pārdomās par Konstantīnu Čaksti un viņa vēsturisko nozīmi. 

Konstantīns Čakste sabiedrības vēsturiskajā atmiņā 

II 

Par Konstantīnu Čaksti ir grūti runāt. 

No vienas puses, viņa kanoniskais fotoattēls jau sen nonācis vēstures un skolu grāmatās. Viņa vārdu visdrīzāk kā maģisku formulu piesauksim, kad uzskaitīsim nācijas varoņus un valstsvīrus. 

No otras puses, ja mēģināsim iet dziļāk par vārda piesaukšanu un uzdosim sev jautājumu, kas tad bija Latvijai Konstantīns Čakste, iespējams, mums vajadzēs meklēt šķirkli Nacionālajā enciklopēdijā vai kādu zinātnisku rakstu. 

No vienas puses, simbols un kanoniska vēstures personība. No otras puses, sabiedrības vēsturiskajā atmiņā maz izzināts un izprasts. Varbūt mazliet par akadēmisku un elitāru, varbūt mazliet par daudz noslēpumainu un konspiratīvu. 

Tā gadās, kad reāls cilvēks, personība, kļūst par visas nācijas simbolu un leģendu. Simboli dzīvo savu mūžu un bieži vien gana tālu un atrauti no reālās vēsturiskās personības. 

III 

Savulaik, kad īsi pēc gadsimtu mijas gribēja celt pieminekli Konstantīnam Čakstem, sabiedrība tam nebija gatava.  

Bija šaubas, vai izvēlēts pareizais varonis piemineklim, ne visiem patika idejas virzītāji un pieminekļa risinājumi, vēl nebija pietiekami plašu zināšanu un izpratnes par Konstantīna Čakstes vēsturisko lomu. Jā, arī bija mazliet citi varoņi un akcenti Latvijas valsts sarežģītajam divdesmitajam gadsimtam. 

Piemineklis toreiz palika neuzcelts. 

Vienlaikus sabiedrības vēsturiskā atmiņa par cilvēku, viņa vērtībām, personību un paveikto jau ir sava veida piemineklis. Un sabiedrības vēsturiskajā atmiņā par spīti visam Konstantīns Čakste jau sen kļuvis par pieminekli. 

Konstantīnam Čakstem ir vairākas piemiņas plāksnes ar viņa dzīvi saistītās vietās. Viņa darbu un vārdu atceras tiesībnieku saime. Par viņa piemiņu gādājusi Čakstu dzimta, akadēmiska vienība “Austrums” un Latvijas Universitāte. 

Konstantīns Čakste par simbolu jau kļuva drīz pēc traģiskās bojāejas. Trimdas presē un memuāros viņa personību un politisko mantojumu augstu vērtēja kolēģi un cīņubiedri. Atmiņas par viņu un Latvijas Centrālo padomi ir saglabātas un labi koptas.  

Fundamentāla loma atmiņu saglabāšanā bijusi Latvijas Centrālās padomes ārzemju delegācijas sekretāram Leonīdam Siliņam. Par viņa lielo mūža darbu kļuva Latvijas Centrālās padomes vēstures dokumentēšana un popularizēšana – kā trimdā, tā arī dzimtenē – pēc neatkarības atjaunošanas.  

IV 

Konstantīns Čakste ir viens no mūsu valstiskuma simboliem.  

Lielais demokrāts, kurš ticēja Latvijai, Satversmei un demokrātiskai tiesiskai valstij.  

Ideālists, kurš riskēja ar dzīvību Latvijas labā un atdeva tai savu dzīvību.  

Nacionālās pretošanās kustības līderis valstij sarežģītos laikos. Simbols nesalauztajam nācijas brīvības garam un pretestībai totalitārām varām. 

Pie katra no šiem uzsvariem mēs droši vien gribētu iztēloties sirmu un viedu gudro – kā Vecās derības pravieti vai baltu pagāniskās tradīcijas krīvu krīvu, vai vismaz tikpat senu kā mūsu pirmo prezidentu Čakstes tēvu. 

Tomēr – par pārsteigumu – Konstantīns Čakste bija jauns, ļoti jauns. Nacionālās pretošanās kustības vadību viņš uzņēmās četrdesmit divu gadu vecumā un gāja bojā, nesasniedzot pat četrdesmit četru gadu robežu. Viss valstsvīra briedums un politiķa mūžs viņam bija vēl priekšā. 

Tādā ziņā Konstantīns Čakste ir simboliska figūra. Latvijas valsti politiski izdomāja, tiesiski nostiprināja un militāri izcīnīja gados jauni cilvēki. Un pamatā tieši gados jauni cilvēki noturēja Latvijas valsti un iznesa cauri okupācijas gadiem. 

Piemiņas plāksne šeit, Latvijas Universitātes Mazajā aulā, Konstantīnam Čakstem ir īsti vietā, jo te jau vēsturiski ir piemiņas plāksne Universitātes studentiem, kas krita par Latviju. 

Pulcējoties Mazajā aulā svinīgos brīžos, mēs godinām mūsu studentus un profesoru, kuru dzīvību prasīja sarežģītais divdesmitais gadsimts, lai, par spīti visam, Latvijas valsts taptu un atdzimtu. 

Es šodien nevēlos pārstāstīt Konstantīna Čakstes biogrāfiju – viņa laikabiedri un atmiņas kopēji, kā arī vēstures pētnieki ir darījuši savu darbu. Es gribētu drīzāk šodien ielikt dažus uzsvarus un akcentus personības ceļam vēsturē, kas būtiski Latvijas Universitātei un Latvijas valstij.  

Konstantīns Čakste Latvijas Universitātē 

V 

Mēs parasti Konstantīnu Čaksti atceramies kā Latvijas Universitātes profesoru, kurš Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē docēja civiltiesības, tirdzniecības tiesības un arī civilprocesu.  

Tomēr svarīgi neaizmirst, ka Konstantīns Čakste ir bijis ne vien mūsu Universitātes ilggadējs mācībspēks, bet arī Universitātes absolvents.  

Viens no pirmajiem Latvijas Universitātes absolventiem, kas nogāja pilnu ceļu no pirmkursnieka līdz profesoram.  

Tiesību studijas Universitātē viņš uzsāka 1920. gadā, absolvēja 1925. gadā, kā arī tepat 1931. gadā aizstāvēja savu habilitācijas darbu. Te, atstāts pēc studiju pabeigšanas gatavoties zinātniskam darbam un uzsākot mācībspēka darbu 1928. gadā, viņš  izauga no jaunākā asistenta līdz profesoram. 

Līdzās ģimenei un akadēmiskajai vienībai “Austrums” arī Latvijas Universitāte veidoja Konstantīnu Čaksti kā juristu, Latvijas pilsoni un patriotu. Viņa tiesībnieka mūžs bija saistīts tikai un vienīgi ar Latvijas Universitāti.  

Daži vārdi par Konstantīna Čakstes zinātnisko darbu.  

Viņš bija profesora Vasilija Sinaiska izraudzīts un atbalstīts skolēns, kuru Vasilijs Sinaiskis redzēja kā savu pēcteci.  

Konstantīns Čakste nerakstīja daudz. Viņam nebija Vasilija Sinaiska ražīgums un grafomāniskā apsēstība. Saglabājušies vien daži raksti un lasīto lekciju konspekti. Tikai šajā gadsimtā šie darbi piedzīvojuši pirmizdevumus atsevišķās grāmatās.  

Tekstu nav daudz, bet tie ir labi zināmi un praktiski noderīgi. Tos lasa un joprojām izmanto, skaidrojot un mēģinot izprast civiltiesības. 

Paraugoties tikai publicētajos tiesu nolēmumos laikā no 2010. gada līdz šodienai, mēs redzam, ka uz Konstantīna Čakstes darbiem Latvijas tiesas ir atsaukušās 190 nolēmumos, no tiem Augstākās tiesas Senāta nolēmumos Konstantīns Čakste ir citēts 21 reizi. Savukārt vēl četros spriedumos uz Konstantīna Čakstes darbiem atsaukusies Satversmes tiesa. 

Zinātniekam, kura darbi tapuši teju pirms gadsimta, šie cipari ir gana solīdi. Tie norāda gan uz domu aktualitāti un pārlaicīgumu, gan arī uz praktisko ietekmi uz šodienas Latvijas tiesisko domu un praksi.  

Salīdzinājumam – lai arī Vasilijs Sinaiskis ir sarakstījis nesalīdzināmi vairāk, citēts tiesu nolēmumos viņš ir pat mazliet mazāk. 

Tāpat jau gadiem Latvijas labākie topošie civiltiesību profesionāļi kā studenti sacenšas tieši profesora Konstantīna Čakstes tiesas procesa izspēlēs. 

Šajā zinātniskā mantojuma kopšanā un aktualizēšanā liela loma ir Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes kolēģiem, īpaši profesoriem Jānim Kārkliņam un Kasparam Balodim un docentam Erlenam Kalniņam. 

Konstantīns Čakste – lielais demokrāts 

VI 

Konstantīns Čakste bija politisks vizionārs un Latvijas valstiskuma ideologs. Viņš redzēja skaidri un tālu uz priekšu nākotnē. 

Laikabiedri atcerējās Konstantīna Čakstes teikto okupācijas laikā: “Es gan esmu pilnīgi pārliecināts, ka Latvija būs atkal, bet tikai es nezinu, vai mēs to piedzīvosim.” Tāpat par zaudēto neatkarību viņš teicis: “Kā tagad ir, tā nevar palikt un nepaliks. Tikai cīnīties, strādāt un nepagurt.” 

Ticība un sevis veltīšana Latvijas atdzimšanai raksturo Konstantīna Čakstes politisko mantojumu. Pat viņa pēdējie vārdi esot bijuši pamudinājums otram: “Tu esi jaunāks, tev jādzīvo, lai uzceltu jaunu, brīvu un neatkarīgu Latviju”. 

Konstantīna Čakstes valstsvīra mūžu raksturo pārliecība par to, ka uz Otrā pasaules kara drupām izdosies uzcelt jaunu patstāvīgu Latvijas valsti, kurā valdītu tauta demokrātiskā tiesiskā iekārtā, un, ka Latvijas neatkarība atgūstama, orientējoties uz rietumu demokrātijām un sadarbojoties ar sabiedrotajiem, nevis Staļina vai Hitlera režīmu. 

Tātad – demokrātiska tiesiska valsts uz Satversmes pamata. Neatkarīga valsts, kas orientēta uz sadarbību un integrāciju Rietumu demokrātijās un Ziemeļatlantijas politiskajā kopienā.  

Šī Konstantīna Čakstes vīzija piepildījās – gan ne uzreiz pēc Otrā pasaules kara, bet gan teju pēc pusgadsimta. Bija nepieciešamas ne vien Otrā pasaules kara, bet arī Aukstā kara beigas, lai atdzimtu Latvija. Bet Čakste zināja, ka tas notiks, un veltīja šim mērķim savu darbu un dzīvi. 

Konstantīns Čakste nemaz nav varējis citādāk. Piederība Čakstu dzimtai un akadēmiskai vienībai “Austrums” nemaz neļāva citādi. Neatkarīga Latvija, Satversme un demokrātiska tiesiska valsts viņam bija vissvarīgākās. 

VII 

Konstantīna Čakstes paaudzei vajadzēja piedzīvot kompromisu ar sirdsapziņu. 15. maija apvērsums un autoritārais režīms tika akceptēts un pieciests – demokrāti toreiz nespēja aizsargāt demokrātiju un Satversmi.  

Nedrīkstam aizmirst, ka viens kompromiss ved pie nākamā. Starpkaru demokrātu vēsturiskā pieredze par to atgādina. Upurējot Satversmi un demokrātisku tiesisku valsti, nez vai izdosies saglabāt neatkarīgu Latviju. 

Autoritārā valsts un tās politiskā elite izrādījās nespējīga pārvaldīt laikmeta izaicinājumus. Vēl vairāk – izšķirošajos brīžos ar leģendāro “es palikšu savā vietā” aicinājumu vadonis sabruka un kapitulēja. Varas vertikāle, plašsaziņas līdzekļu kontrole, apspiestā pilsoniskā sabiedrība un demokrātiskas diskusiju telpas procesu trūkums darīja savu – autoritārās valsts elite un sabiedrība nespēja līdz galam apjaust un adekvāti reaģēt uz okupāciju. 1940. gada vasaras trauma vēl ilgi paliks mūsu vēsturiskajā atmiņā. 

Šajā ziņā jānovērtē katru, kurš bez vadoņa pavēles cēlās un rīkojās. Kā Latvijas diplomātisko dienestu, kuri formulēja okupācijas neatzīšanas prasību un paspēja ielikt kāju vēstures durvīs, nepieļaujot Latvijas kā valsts izzušanu, tā arī Masļenku robežsargus, atsevišķus patriotus un arī pirmās organizētās pretestības kustības, kuras mēģināja cīnīties. 

Neaizmirsīsim arī demokrātisko politisko eliti, kura mēģināja organizēties un sagādāt alternatīvu sarakstu Kremļa režisētajās Tautas Saeimas vēlēšanās. Šobrīd mēs esam daudz zinošāki par Kremļa varas tehniku. Toreiz vēl nebija zināmas visas Staļina tehnoloģijas, bet tāpat bija skaidrs – gatavība būt šajā listē varēja beigties čekas pagrabos un Sibīrijā.  

Konstantīns Čakste bija Demokrātisko latviešu blokā – tā saucamajā “zilajā listē”, kuru mēģināja organizēt ar izmisīgu cerību saglabāt brīvo un demokrātisko Latviju, bet kuru Staļina emisāri nepieļāva. 

Demokrātisko latviešu bloks deva pirmo pieredzi demokrātiem nacionālās pretošanās kustības darbam. Latvijas Centrālās padomes aizsākums kaut kādā ziņā bija tajā 1940. gada vasarā, mēģinot veidot Demokrātisko latviešu bloku. Vismaz tādēļ, ka tajā vasarā aizsākās Konstantīna Čakstes politiskais ceļš. 

Latvijas diplomāti, demokrāti un patrioti gan ārzemēs, gan tepat uz vietas 1940. gada vasarā izdarīja galveno – bija pretošanās okupācijas varai, bija prettiesiskās rīcības neatzīšana un tika panākts starptautisks atbalsts tam, ka okupācija nav iznīcinājusi Latvijas valsti. Valsts nepārtrauktības pamats tika ielikts, un to darīja klusie un mazliet piemirstie šīs vasaras varoņi. 

Konstantīns Čakste – Latvijas Centrālās padomes priekšsēdētājs 

VIII 

Latvijas Centrālās padomes organizēšana un darbība bija Konstantīna Čakstes politiskā darba virsotne.  

“Trešā ceļa” konceptuāla formulēšana, atgriešanās pie Satversmes un demokrātiskas tiesiskas valsts, demokrātisko politiķu konsolidēšana kopīgam darbam no sociāldemokrātiem līdz zemniekiem un Latgales katoļiem – tajā bija arī liels Konstantīna Čakstes nopelns.   

Konstantīns Čakste kļuva par Latvijas Centrālās padomes priekšsēdētāju – pašu galveno nacionālās pretošanās kustības politiskajā centrā. 

Latvijas Centrālo padomi un to veidojošos politiķus var kritizēt un viņiem var daudz ko pārmest. Bet nedrīkst aizmirst, ka tajos apstākļos, kādos tie bija, tika izdarītas pareizas stratēģiskās politiskās izvēles un noturēts galvenais – Latvijas valsts nepārtrauktība un neizzušana. 

Demokrātiskie politiķi un Latvijas patriotu organizēšanās kopīgam darbam, orientācija uz Rietumu demokrātijām, kontaktu dibināšana, informācijas vākšana un nogāde Rietumos, teju divsimt savākti paraksti par neatkarības atjaunošanu prasību 17. marta memorandā, politiski tiesiskās bāzes izstrāde valsts nepārtrauktībai, kā arī idejas un gatavošanās reālai neatkarības atjaunošanai. 

Viss neizdevās, bet tika paspēts daudz. Nesaudzīgā okupācijas varu – vispirms nacistiskās Vācijas, pēc tam arī Padomju Savienības – vēršanās tieši pret Latvijas Centrālo padomi liecina, ka tā bija viņiem bīstama organizācija. Lai neaizmirstam okupācijas gadu trilleri “Kad lietus un vēji sitas logā” – vēl divdesmit gadus pēc notikumiem Latvijas Centrālā padome padomju propagandā tika atgādināta kā ietekmīga un vadoša pretošanās organizācija. 

IX 

Varētu vaicāt – kas Latvijas Centrālajai padomei piešķīra pilnvaras rīkoties un cik leģitīmi viņi bija? 

Latvijas Centrālās padomes leģitimitāte bija pietiekami solīda – tās sastāvā bija pēdējās likumīgi ievēlētās 4. Saeimas politiķi un arī 4. Saeimas priekšsēdētājs un viņa biedri. 4. Saeimas vadībai – Paulam Kalniņam, Kārlim Pauļukam un Jāzepam Rancānam – bija Latvijas tautas dots uzticības mandāts pēdējās 1931. gada Saeimas vēlēšanās un Satversmes pantos uzliktais pienākums pildīt amata pienākumus, līdz sapulcējas 5. Saeima. Ja meklējam tālaika augstākās Latvijas valsts politiskās amatpersonas, tad atbilstoši Satversmei tie bija Pauls Kalniņš, Kārlis Pauļuks un Jāzeps Rancāns. Viņi visi atradās okupētajā Latvijā un iesaistījās Latvijas Centrālās padomes darbā.   

Vienlaikus – kā pats Konstantīns Čakste, tā daudzi citi Latvijas Centrālās padomes atslēgas cilvēki ienāca politikā no malas un darbojās cīņā par Latvijas neatkarības atjaunošanu, nebijuši 4. Saeimas deputāti.  

Cik leģitīms un satversmīgs bija Konstantīns Čakste kā nacionālās pretošanās kustības vadītājs? 

Džordžo Agambens ir atgādinājis seno romiešu tiesību institūtu iuris statio, iustitium – likumu un tiesiskās sistēmas apturēšanu, lai pieļautu jebkādus līdzekļus republikas glābšanai. Tas bija ārkārtējais un galējais valsts aizsardzības līdzeklis apdraudējuma gadījumā. Kad apdraudējuma novēršanai nelīdzēja nekas zināmais un tiesībās paredzētais, Senāts izsludināja iustitium – apturēja visu likumu darbību, un tas bija aicinājums kā republikas amatpersonām, tā arī katram atbildīgam Romas pilsonim rīkoties atbilstoši situācijai kā konsulam un glābt republiku ar visiem iespējamiem līdzekļiem. Tie, kuriem sekmējās republikas glābšana, tika atzīti par leģitīmiem un godināti vēsturē, kad apdraudējums tika novērsts un varēja atjaunot romiešu tiesību darbību. 

Ar šo romiešu tiesību institūtu var izskaidrot un pamatot nacionālās pretošanās kustības darbību. Neesot valstiski centralizētai valsts apdraudējuma pārvaldībai, katram pilsonim bija jārīkojas kā konsulam un jādara visu iespējamo Latvijas glābšanā. Šajā darbībā ikviens nacionālās pretošanās kustības dalībnieks un formējums, ciktāl tas rīkojās neatkarīgās Latvijas valsts un Satversmes labā, leģitīmi pārstāvēja Latviju. 

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas uz valsts nepārtrauktības pamata mums ir jāatzīst nacionālā pretošanās kustība un arī Latvijas Centrālā padome un jāatrod tai pienācīga vieta valsts vēsturē. 

Latvijas valsts nepārtrauktība prasa ne vien pēc neatkarības atjaunošanas tālāk veidot valsti un tiesisko sistēmu atbilstoši valsts nepārtrauktības principa prasībām, bet arī atbilstoši tām redzēt valsts vēsturi okupācijas laikā. Valsts nepārtrauktība nozīmē, ka valsts nepazuda okupācijas laikā. Latvijas valsts bija visu laiku, arī visus okupācijas gadus, un iespēju robežās šī valsts arī darbojās. Nepārtraukta valsts pastāvēšana nav tikai simboliska alegorija vai juridiska fikcija. Latvijas valsts pilnībā netika iznīcināta un tās fragmenti, patiešām, darbojās. Te būtu pietiekami pieminēt mūsu diplomātisko dienestu – tā darbs netika pārtraukts ne vienu brīdi.  

Valsts fragments bija arī 4. Saeimas prezidijs un deputāti, kuri organizēja savu darbību nacionālās pretošanās kustībā kā Latvijas Centrālā padome. Valsts nepārtrauktības princips prasa Latvijas Centrālo padomi ietvert Latvijas valsts nepārtrauktajā vēstures stāstā. 

Šobrīd šajā ziņā ir paveikts daudz. Jāzeps Rancāns ir atzīts par Saeimas priekšsēdētāja pienākumu izpildītāju trimdā pēc Paula Kalniņa nāves. Pauls Kalniņš un Jāzeps Rancāns arvien biežāk un pārliecinošāk izskan kā vēl divi valsts galvas – Valsts prezidenta vietas izpildītāji okupācijas laikā. Viņu abu portreti Rīgas pils prezidentu galerijā liecina par Latvijas Centrālās padomes nostiprināšanos sabiedrības vēsturiskajā atmiņā. 

Mazliet dīvaini, bet šajos Latvijas Centrālās padomes kā Latvijas valsts fragmenta atpazīšanas procesā nekur nav atrodams pats Konstantīns Čakste. Viņš bija Latvijas Centrālās padomes priekšsēdētājs, nacionālās pretošanās kustības vadītājs, bet paliek it kā ārpus valsts vēstures gaitas. Tas nav īsti pareizi. Arī viņam ir jābūt pienācīgai vietai Latvijas valsts un Satversmes vēstures straumējumā.  

Kas īsti bija Latvijas Centrālās padomes priekšsēdētājs? Kā pareizi tam tuvāko amatu Satversmes un Latvijas likumu sistēmā? 

Latvijas Centrālā padome veidojās uz 4. Saeimas pamata, taču faktiski sevī koncentrēja kā parlamenta, tā arī valdības funkcijas. Latvijas Centrālās padomes mazais prezidijs – priekšsēdētājs, viņa vietnieks un ģenerālsekretārs – faktiski bija sava veida Latvijas Centrālās padomes izpildorgāns. Tā kompetencē bija koordinēt Latvijas Centrālās padomes darbu, izpildīt pieņemtos lēmumus, kārtot saraksti ar ārzemēm un veikt praktisko nacionālās pretošanās darbu. Visdrīzāk, ja būtu iespēja, pagaidu valdība tiktu organizēta uz šī triumvirāta bāzes, paplašinot mazo prezidiju. 

Šādā kontekstā Latvijas Centrālās padomes priekšsēdētājs nebija tik daudz valsts galva vai parlamenta spīkers, cik galvenā izpildvaras amatpersona, sava veida izpildvaras šefs, premjers. Ne velti memuāru literatūrā pēc tam konsekventi iezīmējas, ka izdošanās gadījumā tieši Konstantīnam Čakstem vajadzēja kļūt par pagaidu valdības ministru prezidentu, kurš organizētu valsts neatkarības praktisku atjaunošanu līdz Saeimas vēlēšanām. 

Šādi raugoties uz Latvijas Centrālo padomi, mums jāspēj saskatīt, ka Latvijas Centrālās padomes priekšsēdētājs būtu pielīdzināms ministru prezidentam Satversmes sistēmā un valodā – izpildvaras galvam un faktiski ietekmīgākajai valsts amatpersonai parlamentārā sistēmā. 

Te būtu vajadzīga vēl detalizēta diskusija, bet ministru prezidentu portretu rindā starp Kārli Ulmani un Ivaru Godmani būtu vieta Konstantīnam Čakstem – kā Latvijas Centrālās padomes priekšsēdētājam un vēl vienam Latvijas valsts nepārtrauktības apliecinājumam. 

Noslēgumam 

X 

Ikvienam Latvijas pilsonim ir atbildība par Latviju. Bet parasti no tiem, kuriem vairāk dots, tiek vairāk prasīts.  

Visos laikos no akadēmiskās saimes, intelektuālas elites, un īpaši tiesībniekiem tiek gaidīts vairāk. Ka viņi teiks savu vārdu izšķirošos brīžos, iedvesmos, būs paraugs un piemērs. 

Konstantīns Čakste savu intelektuāļa un tiesībnieka uzdevumu izpildīja ar uzviju. Viņš uzņēmās vadīt un organizēt nacionālo pretošanos. Tas bija sarežģīts un teju bezcerīgs uzdevums, bet Konstantīns Čakste to darīja, jo ticēja, ka Latvija atkal būs.  

Latvijas valsts neatkarības atjaunošana uz valsts nepārtrauktības pamata apliecina, ka viņa “trešais” ceļš bija pareizais un tas vienīgais veda pretī mērķim. Tas prasīja daudz, bija sarežģīts un ilgs, bet tas vienīgais ļāva atgūt Latvijas valsti un Satversmi. 

Un tieši tāpēc mums kā sabiedrībai, tiesībnieku kopai un akadēmiskajai saimei ir svarīgs Konstantīns Čakste.  

XI 

Atcerēsimies savu atbildību un pienākumu pret Latviju, Satversmi un demokrātisku tiesisku valsti. Latvijas valsts pastāvēšanu var garantēt tikai demokrātija, tiesiskums un integrācija Rietumu demokrātijās. 

Neaizmirsīsim, ka kompromisus uz Satversmes un tiesiskuma rēķina neslēdz. Viens kompromiss ar vērtībām ved pie nākamā kompromisa, un tad beigās arī var izrādīties, ka uz spēles bijusi Latvija un tā paspēlēta.  

Visbeidzot – kad ir jāiet, svarīgi ir celties un iet par Latvju. Iet pašam un mudināt un aicināt līdzi citus. Un tad Latviju arī noturēs. 

Un tieši tādēļ mums pieminekli Konstantīnam Čakstem arī ir jāuzceļ. 

 

Priekšlasījums Latvijas Universitātes valsts svētku pasākumā 2024. gada 15. novembrī