Topošos juristus novērtē ANO Starptautiskajā tiesā

Sacensības notiek jau kopš 1977. gada un tiek uzskatītas par prestižākajām un svarīgākajām Eiropas tiesu izspēles sacensībām starptautiskajās publiskajās tiesībās. Katru gadu tiesību zinātņu studenti no Eiropas valstīm risina kāzusu – “strīdu” starp valstīm, kas tiek risināts ANO nozīmīgākajā juridiskajā orgānā – Starptautiskajā tiesā. Tiesas procesa izspēle notiek ANO Starptautiskās tiesas mītnē Miera pilī Hāgā, Nīderlandē. Šogad Latvijas komanda 22 Eiropas valstu komandu konkurencē kopvērtējumā ieguva 13. vietu un, pārspējot līdz šim Latvijas sasniegtos rezultātus, kā atbildētājs ierindojās 4. vietā. Sacensību kāzuss bija balstīts uz 2002. gada notikumiem pie Spānijas krastiem, kad tankkuģa Prestige avārijas rezultātā okeānā izplūda 20000 tonnu degvielas, kas radīja ievērojamus postījumus videi, kā arī valsts ekonomikai un draudēja ar dabas katastrofu. Pēc Prestige avārijas trīs Eiropas valstis – Spānija, Francija un Portugāle – individuāli veica pasākumus turpmāku katastrofu novēršanai. Spānija un Francija vienpusēji aizliedza visiem vienkorpusa tankkuģiem šķērsot to ekskluzīvo ekonomisko zonu (turpmāk – EEZ), un šādi kuģi tika pārtverti, ierobežojot navigācijas brīvību, kas garantēta ANO Jūras tiesību konvencijā (turpmāk- Konvencija). Kāzuss bija sastādīts, balstoties uz šiem minētajiem faktiem. Tomēr kāzusā minētā valsts, atšķirībā no Spānijas un Francijas reālās rīcības, bija aizliegusi visiem tankkuģiem, tai skaitā divkorpusa, šķērsot tās ekskluzīvo ekonomisko zonu, sakarā ar ko kaimiņvalsts, kas nodarbojas ar degvielas eksportu, bija cēlusi prasību ANO Starptautiskajā tiesā par nepamatotu navigācijas brīvības pārkāpumu, kas garantēta ANO Jūras tiesību konvencijā, kuru abas valstis bija ratificējušas. Papildus šai ANO Jūras tiesību konvencijai valstis bija noslēgušas arī divpusēju reģionālu līgumu par vides aizsardzību, kas satura ziņā pārklājās ar atsevišķām Konvencijas normām, bet atšķirībā no Konvencijas paredzēja strīdu risināšanu arbitrāžā.  Līdz šim ANO Jūras tiesību konvenciju ir ratificējušas 145 valstis, izvēloties konkrētu institūciju strīdu risināšanai, tomēr lielākā daļa no šīm valstīm ir arī līgumslēdzējas puses reģionālajiem līgumiem, kas pēc satura pārklājas ar Konvencijas normām un paredz atšķirīgu strīdus risināšanas mehānismu. Līdz ar to gadījumā, ja rodas strīds gan saskaņā ar Konvenciju, gan reģionālo līgumu, rodas jautājums – kurai tiesai ir jurisdikcija skatīt konkrēto strīdu. Uz šo jautājumu komandas centās meklēt atbildi sacensību gaitā, analizējot aktuālu ANO Jūras tiesību konvencijas problemātiku. Konvencija tika pieņemta 1983. gadā, tomēr stājās spēkā tikai 1994. gadā, līdz ar to tiesu prakse nesniedz viennozīmīgu atbildi uz to, kā risināmi šādi strīdi. Līdz šim starptautiskajās tiesās ir bijušas tikai divas lietas (Mox Plant Case, Southern Bluefin Tuna Cases), kurās analizēts jautājums, kā Konvencijas ratificēšana un konkrētas institūcijas izvēle no tās izrietošo strīdu risināšanai ir ietekmējusi citu līgumu normas, kas paredz, piemēram, strīdu risināšanu arbitrāžā. Lai sniegtu atbildi, tika izmantota ne tikai pretrunīgā starptautisko tiesu prakse, bet arī Vīnes konvencija par starptautiskajām līgumtiesībām, tajā ietvertie vispāratzītie tiesību principi, kā arī pašas ANO Jūras tiesību konvencijas normas. Paralēli ANO Starptautiskās tiesas jurisdikcijas jautājumam tika analizēta arī navigācijas brīvība valsts ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā un valsts pienākums un tiesības veikt visus nepieciešamos pasākumus vides aizsardzībā. Tika norādīts arī uz navigācijas brīvību ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā kā starptautisko paražu atbilstoši spriedumam Franco–Canadian Maritime Boundary arbitration lietā, līdz ar to cenšoties pierādīt starptautiskās paražas pārkāpumu. No otras puses, kā pamatojums pasākumu ieviešanai ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā un tankkuģu pārtveršanai tika izmantots ANO Jūras tiesību konvencijas 56. pants, saskaņā ar kuru piekrastes valstij eksluzīvajā ekonomiskajā zonā ir jurisdikcija pār vides saglabāšanu un aizsardzību. Papildus tam atbilstoši kāzusa faktiem tika analizēti arī citi starptautisko publisko tiesību jautājumi, to skaitā būtiskākais – piesardzības princips, kas nav ietverts ANO Jūras tiesību konvencijā, tomēr aizvien vairāk parādās starpvalstu līgumos, piemēram, Helsinku konvencijā, kā arī skatīts OSPAR Convention lietā. Atbilstoši šim piesardzības principam valstij ir pienākums piemērot visus iespējamos novēršanas pasākumus gadījumā, ja ir pamats pieņemt, ka konkrēta darbība var apdraudēt cilvēku veselību, vidi, jūras ekosistēmu utt. Tiesu izspēles sacensībās tika apgalvots, ka piesardzības princips, ņemot vērā valstu praksi, ir ieguvis paražas statusu, kas pēc būtības ir nozīmīgs pavērsiens starptautiskajās tiesībās. Kopumā var secināt – šo starptautisko publisko tiesību sacensību kāzuss tiek sastādīts, lai rosinātu dalībniekus veicināt jaunu starptautisko publisko tiesību attīstību, norādīt uz jaunām normām, kas tiek radītas ar valstu pašreizējo praksi, kā arī to piemērošanas problemātiku.