Academic Centre
Jau pirms pāris mēnešiem ziņojām, ka Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes komanda – Ilze Ambrasa, Jūlija Valpētere un Monta Krone – uzvarēja pirmajā šīs tiesas procesa izspēles Ziemeļaustrumu Eiropas reģionālajā atlases kārtā, kas nodrošināja ceļazīmi uz sacensību starptautisko kārtu Oksfordā, Lielbritānijā. Šogad starptautiskajā kārtā Oksfordā no 3. līdz 7. aprīlim piedalījās 44 komandas no dažādākajām universitātēm no visas pasaules, tādējādi palielinot jau tā sīvo konkurenci.
Šogad izspēles kāzusā bija apskatīti vairāki mūsdienu problēmjautājumi, kas saistīti ar blogera vārda brīvības robežām (to pielīdzinājums žurnālista vārda brīvībai), jurisdikcijas noteikšanu pār interneta starpniekiem (Facebook līdzīga platforma), kā arī interneta starpnieku vārda brīvības esamību vai neesamību.
Ņemot vērā, ka šis bija desmitais gads kopš vispār konkrētā izspēle notiek, pirmā diena tika veltīta četrām konferencēm par dažādām tēmām, kas saistītas ar vārda brīvību (naida runa, viltus ziņas (fake news), vardarbība internetā). Savukārt pašas sacensības noritēja četras dienas, pirmās divas veltot priekšsacīkstēm, trešajā bija ieplānots astotdaļfināls un ceturtdaļfināls, savukārt ceturtajā dienā norisinājās pusfināls un arī tik ļoti gaidītais fināls.
Kopumā izbaudījām četru izspēļu burvību. Pirmajā izspēlē mūsu pretinieki bija komanda no Austrālijas, Sidnejas Tehnoloģiju universitātes (University of Technology Sydney). Izspēle bija ļoti aktīva gan no tiesnešu, gan no dalībnieku puses, tādējādi bija jācenšas pēc iespējas labāk atbildēt uz tiesnešu ļoti āķīgajiem jautājumiem, kā arī nedaudz atkāpties no mums tik mīļās Eiropeiskās cilvēktiesību pieejas, ņemot vērā, ka mūs vērtēja tiesneši no Amerikas Savienotajām Valstīm, Jamaikas un Lielbritānijas.
Otrā izspēle bija daudz netipiskāka, jo komandas saņēma vien dažus precizējošus jautājumus, tādējādi nebija iespējams veidot īpaši labu dialogu ar tiesu un nojaust, vai mēs pietiekami labi spējām argumentēt savu pozīciju. Kaut arī treneri apgalvoja, ka mūsu sniegums bijis krietni labāks nekā komandai no Ķīnas, Hainaņas Universitātes (Hainan University), un, kaut kur zemapziņā arī mums šķita tāpat, šajā brīdī likās, ka pārliecība par jebko ir nedaudz zudusi, un mums galvā vien skanēja vārdi no latviešu grupas Credo dziesmas – neko nevar skaidri zināt (atliek vienīgi minēt).
Pēdējā priekšsacīkšu izspēlē, kas norisinājās nākamajā dienā, tikāmies ar komandu, ar kuru jau mērojāmies spēkiem reģionālajā kārtā Kijevā – ar Ukrainas Nacionālo universitāti “Odesas tiesību akadēmija” (National University Odessa Law Academy). Liels pārsteigums bija tad, kad Latvijas Universitātes komandai jautājumi tika uzdoti teju ik pēc 2 vai 3 minūtēm, savukārt pretinieku komandas pārstāvēm tikai 3 jautājumi kopumā. Tādējādi mūsos tika iedvestas nelielas šaubas par to, vai mēs pietiekami skaidri prezentējām savus argumentus. Taču pēc attiecīgās izspēles, kad tiesneši sniedza savus komentārus par mūsu sniegumu, viena no tiesnesēm norādīja – ja izspēlē no tiesnešiem tiek saņemti vien pāris jautājumi, Jūs esat zaudējuši savu lietu, tādā veidā norādot, ka mēs tomēr bijām spēcīgākas.
Pēc šīs izspēles nedaudz varējām uzelpot, jo atlika vien gaidīt astotdaļfinālistu paziņošanu, kas norisinājās otrās izspēļu dienas vakarā. Taču, rezultātu paziņošanas brīdim tuvojoties, uztraukuma pakāpe krietni auga, jo sākām apjaust, ka, lai iekļūtu labāko sešpadsmit komandu vidū, mums bija jāpārspēj citas 28 ļoti spēcīgas komandas. Pirms labāko sešpadsmit komandu nosaukšanas saņēmām rezultātus par visām notikušajām izspēlēm, uzzinot, ka priekšsacīkstēs pārspējām divas komandas, nevis visas trīs. Tas noteikti bija papildus faktors jau neizmērāmajam uztraukumam. Tomēr, paziņojot komandas, kuras tikušas astotdaļfinālā, uztraukums pagaisa pirmajā minūtē, jo Latvijas Universitātei piešķirtais veiksmes numurs – 603 – tika nosaukts jau kā otrais.
Izlozes rezultātā noskaidrojām, ka nākamās dienas rītā būs jāstājas pretī komandai no Singapūras Menedžmenta universitātes (Singapore Management University). Kaut arī zinājām, ka pretinieki būs spēcīgi (jo komanda no šīs universitātes pagājušajā gadā uzvarēja izspēles starptautiskajā kārtā), latviešu meitenes bez cīņas negrasījās padoties. Devāmies gatavoties, taču nedrīkstēja aizmirst, ka puse no panākumiem ir kārtīga izgulēšanās pirms izspēles.
Nākamajā rītā ienākot izspēles norises telpā, Singapūras komanda jau bija klāt un no rokas bagāžas kofera ņēma ārā mapes, dažādus materiālus un grāmatas. Jau tajā brīdī sapratām, pretinieki sagatavojušies ne pa jokam. Patīkams pārsteigums bija skatītāju rindās ieraudzīt pagājušā gada Latvijas Universitātes komandas izspēles dalībnieku Mārtiņu Birģeli, kurš stipri turēja īkšķus par mums. Un tad pienāca mūsu pozīcijas izklāsta brīdis. Dziļi ievilkām elpu, saskatījāmies ar abiem treneriem, kuru acīs bija saskatāms iedrošinājums – “Jums VISS izdosies!”,– un veidojām tik labu dialogu ar tiesnešiem, ka pašām par padarīto bija liels gandarījums. Nenoliedzami pretiniekus neviens jautājums nespēja izsist no sliedēm, un viņu sniegums bija apbrīnojams.
Pēc astotdaļfināla aptuveni pusstundas laikā bija plānots paziņot rezultātus, taču labāko astoņu komandu nosaukšana aizkavējās un galu galā gaidīt nācās pusotru stundu. Diemžēl, noskaidrojot komandas, kas tikušas ceturtdaļfinālā, Latvijas Universitātes numurs netika nosaukts. Tomēr mēs darījām visu, ko spējām un ierindojāmies labāko sešpadsmitniekā!
Nākamajā dienā klātienē vērojām fināla izspēli, kurā piedalījās arī mūsu astotdaļfināla pretinieki. Galu galā komanda no Singapūras arī plūca uzvaras laurus, tādējādi nelielais sarūgtinājums par zaudējumu šai komandai pilnībā pazuda, ņemot vērā, ka piekāpāmies čempioniem.
Izspēles ietvaros, piecu dienu laikā sadraudzējāmies ar citiem izspēles dalībniekiem, iepazināmies ar tiesnešiem, kā arī organizatoriem. Savukārt septiņu mēnešu ilgo gatavošanās darbu nosvinējām, izbaudot Oksfordas pavasari un apbrīnojamo arhitektūru. Papildus nelielajai atpūtai no ikdienas steigas un cītīgajam gatavošanās procesam, komanda novērtē visu, ko dalība konkrētajā izspēlē ir sniegusi – ļoti sarežģītas, mūsdienās vitāli svarīgas lietas šķetināšanu, izaugsmi gan akadēmiski, gan profesionāli, jaunus draugus visapkārt pasaulei, kā arī jaunus iespaidus, kuri paliks ar mums visu mūžu.
Vēlamies pateikt neizmērojamus PALDIES visiem, kas palīdzēja un deva iespēju doties vienā no fantastiskākajiem piedzīvojumiem 2017. gadā:
- Komandas vecākiem – LU Juridiskās fakultātes asociētajam profesoram Artūram Kučam un doktorantūras studentei Lolitai Bērziņai;
- Latvijas Universitātes Juridiskajai fakultātei – gan par finansiālo atbalstu, gan par telpu nodrošināšanu izspēļu mutiskajiem treniņiem;
- Latvijas Universitātes Studentu padomei, kas deva iespēju komandai piedalīties izspēles reģionālajā kārtā Kijevā;
- Mecenātiem – zvērinātu advokātu birojiem Ecovis Convents, Loze & Partneri, un FORT, kā arī starpniekam – Latvijas Universitātes Fondam;
- Tiesnešiem un sagatavotājiem – Latvijas pārstāvei starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās Krīstīnei Līcei, asociētajam viesprofesoram Kristofam Šēvem (Christoph Schewe), Satversmes tiesas padomniekam Kristapam Tamužam, kā arī iepriekšējo LU JF Price komandu dalībniekiem – Agnetai Rumpai, Evai Vīksnai, Kristīnei Gailītei, Dainim Pudelim, Anrijam Šimkum, Agitai Sprūdei un Krišjānim Bušam;
- Ģimenēm un draugiem, bez kuru atbalsta nemaz nespētu sasniegt šīs augstās virsotnes;
- Mums pašām – par neatlaidību un atbalstu septiņu mēnešu garumā caur asarām un smiekliem.
