Šogad, no 9. līdz 15. aprīlim Vašingtonā noritēja 58. Philip C. Jessup Starptautisko publisko tiesību izspēles (Philip C. Jessup International Moot Court competition) fināla sacensības, kurās piedalījās arī Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes komanda. Kā tika vēstīts sacensību atklāšanas ceremonijā – šīs bija visu laiku apjomīgākās sacensības ar kopumā vairāk nekā 650 komandām no visas pasaules, no kurām gandrīz 150 sacentās Vašingtonā.
Jau 2016. gada oktobrī tika izveidota Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes komanda, kuras sastāvā iekļuva četras dāmas – Elīna Luīze Vītola, Lība Gailīte, Linda Šnēvele un Elvīra Cupika – jeb pazīstamas arī kā komanda E.L.L.E. Fakultātes trešā kursa studentes, kurām ne tikai nebija nekādas pieredzes starptautiskajās izspēlēs, bet paralēli vēl tika apgūts studiju kurss – Starptautiskās publiskās tiesības, tāpēc šis bija gan liels izaicinājums, gan piedzīvojums.
Galvenie risināmie problēmjautājumi bija saistīti ar vides tiesībām, cilvēktiesībām, kultūras īpašuma tiesībām un jāvelk paralēles arī ar humanitārajām tiesībām. Kāzuss bija veidots no četriem prasījumiem - pārrobežu ūdens nesējslāņa un tajā esoša ūdens taisnīgu sadali, pasaules kultūras mantojuma aizsardzību, kultūras objekta nozīmi starptautiskajā sabiedrībā un īpašumtiesībām uz to, kā arī jautājumu, vai bēgļu uzņemošajām valstīm ir juridisks pamats prasīt kompensāciju par tiem no radītājvalsts. Tā autors norādīja uz kāzusa kodola sastāvdaļām – sievietes loma kā vadītājai jeb patronesei, kolīzija starp cilvēka patattiesībām uz ūdeni un tiesībām uz kultūru, kā arī studentu prasme orientēties starptautiskajās tiesībās, ņemot vērā faktu, ka kāzuss tika veidots tā, ka nebija reāli izmantojamu normatīvo aktu galveno jautājumu risināšanai. Līdz ar to visiem dalībniekiem bija jānodarbojas ar tiesību normu jaunradi.
Mītiskais stāsts ir par Atāniju un Rahadu, kuras ir mazattīstītas valstis ar kopīgu senu kultūras vēsturi. To galvenie ienākumu avoti ir lauksaimniecība, nafta (hidrokarboni) un tūrisms, taču tās atrodas reģionā, kur pieredzēti ilgstoši sausuma periodi, tāpēc radies ūdens deficīts. Lai apkarotu to, Rahada radījusi pieeju dalītajiem pazemes ūdeņiem, kas ietekmē abu valstu savstarpējās attiecības un abu valstu kopējo pasaules kultūras mantojumu – Kanjonu kompleksu. Atānija, savukārt, izmanto citas metodes – savu civiliedzīvotāju cilvēktiesību ierobežošanu, kas noved līdz plaša mēroga protestiem un sabiedrības nekārtībām, slimībām, tādējādi radot migrāciju no Atānijas uz Rahadu. Strīda vidū darbojas Saules māsu ordenis (Sisters of the Sun – angļu val.), kuras aizstāv vienas no Atānijas pamatiedzīvotāju cilts – Kinu – tiesības. Saules māsu vadītāja no Atānijas muzeja nozog kultūras priekšmetu – dārgakmeņiem klātu vairogu, ko pārved uz Rahadu, kuru Atānija prasa atdot. Izpētes rezultātā komandas dalībnieces nonāca pie secinājuma, ka situācija lielākajā daļā faktu ir saskatāma šobrīd Irānā, Irākā un Sīrijā.
Fināla sacensībās - trīs dienu laikā komanda kopumā uzstājās četras reizes – divas no pieteicēju, divas no atbildētāju puses. Latvijas komanda sacentās ar Argentīnas, Urugvajas, Ķīnas un Indonēzijas komandām, no kurām uzvarēja divas, līdz ar to līdz izslēgšanas raundiem neizdevās tikt, bet fakultātes un universitātes vārds tika aizstāvēts visiem spēkiem. Sacensību beigās saņemtajos tiesnešu komentāros par mūsu spēlēm, redzams, ka viņiem patikusi mūsu spēja reaģēt uz sarežģītiem un bieži vien nesaistītiem jautājumiem par vispārējām starptautiskajām tiesībām vai "dzīves vai kāzusa" jēgu. Komentāros uzslavētas dalībnieču zināšanas starptautiskajās tiesībās, kā arī spēja neapjukt no dažādām provokācijām un prasme pastāvēt par savu argumentu, to pareizi argumentējot.
Pēc izspēlēm studentes Vašingtonā sirsnīgi uzņēma Latvijas vēstniecība ASV, kurā vēstnieka padomnieks Ilmārs Breidaks laipni izrādīja telpas, stāstīja par ēkas vēsturi un vēstnieku gaitām Savienotajās Valstīs, īpaši Vašingtonā. Šī jaukā vizīte esot ļāvusi kaut mirkli sajusties kā mājās, lai arī tās atradās vairāku tūkstošu kilometru attālumā.
Jāatzīmē, ka, kā jau katru gadu, arī šogad Latvijas komanda īpaši izcēlās arī Nacionālo tērpu ballē, kur gan komandas dalībnieces, gan treneris bija tērpušies Latvijas tautu tērpos, kurus palīdzēja nodrošināt TDA "Liesma", tāpēc komanda vēlas teikt ielu paldies, jo tieši tērpu dēļ studentes izpelnījās šādu uzmanību.
Nu dāmas ir atgriezušās – kārto pēdējos eksāmenus bakalaura studiju programmā "Tiesību zinātne", cītīgi raksta bakalaura darbus, kas saistīti ar kāzusa tematiku un atgriežas patīkamās atmiņās par to, kā noritēja sagatavošanās process 6 mēnešu garumā un priecājas par tām minūtēm, kurās ar lielu prieku un nedaudz satraukuma vēstīja tiesnešiem no visas pasaules (ASV, Francijas, Rumānijas, Vācijas, Itālijas, Indijas, Irānas un citām valstīm), kā būtu pareizi jāatrisina strīds starp Atāniju un Rahadu.
Viņas vēlas pateikties arī visiem, kas palīdzēja komandai darboties un vispār nokļūt līdz Vašingtonai – Latvijas Universitātes Juridiskajai fakultātei par šādu iespēju un finansiālo atbalstu, Latvijas Universitātes bibliotēkai Raiņa bulvārī par visu iespējamo literatūras resursu nodrošināšanu un tāpat arī Rīgas Juridiskās augstskolas bibliotēkai. Komandas trenerim Mārim Lejniekam, kurš 2-3 reizes nedēļā tikās ar mums, lai virzītu un palīdzētu, kā arī visiem viestiesnešiem un bijušajiem izspēļu dalībniekiem, kuri palīdzēja ar kādu padomu un runas veidošanu – Jānim Sarānam, Agnetai Rumpai, Tomam Vilnim, Ingum Meimeram, Elīnai Dindendorfai, Artūram Kučam, Christoph Schewe, Edmundam Brokam, Gustavam Gailim, Ievai Miļūnai, Irinai Oļevskai, Ilzei Tralmakai, Ilzei Dubavai, Līgai Mencei, Deborai Pāvilai un Jūlijai Jerņevai.
Papildus pateicības tiek sūtītas arī runas mākslas un stājas pasniedzējai Rutai Vītiņai, kura apmācīja, kā pareizi izmantot savu balsi, acu kontaktu un žestus, lai uzsvērtu domu un radītu pārliecību, kā arī ieteica trikus, kā tikt galā ar pirmsuzstāšanās satraukumu un stresu. Īpašs sveiciens un pateicība Latvijas Universitātes prorektoram, Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes Lietišķās ģeoloģijas katedras izcilajam profesoram Valdim Segliņam, kurš stundas laikā spēja četrām jurisprudences studentēm saprotami izskaidrot visu nepieciešamo par to, kā darbojas fosilie saldūdens nesējslāņi un kādas ir to lietošanas sekas, lai tālāk mēs varētu šos zinātniskos faktus izmantot juridiskajā argumentācijā.