Latvijas Universitātes studentiem panākumi Vašingtonā

Mūsu komanda galīgajā vērtējumā ieguva 11. vietu 83 komandu konkurencē (kas bija labākās no 483 komandām, kas pretendēja uz iekļūšanu šo izspēļu starptautiskajos raundos), uzvarot Leidenes universitāti (Nīderlande), Minas Gerais Federālo universitāti (Brazīlija), Ohaio Ziemeļu universitāti (ASV) un Eirāzijas Nacionālo universitāti (Kazahstāna) un astotdaļfinālā zaudējot Buenosairesas universitātei (Argentīna). Individuālajā dalībnieku vērtējumā no 270 dalībniekiem labāko novērtējumu – 14. vietu (labākais rezultāts Eiropas pārstāvim) - ieguva Mārtiņš Paparinskis. Tiesu izspēles mērķis bija maksimāli precīzi atdarināt tiesas procesu, kas notiek pasaules galvenajā tiesā – Apvienoto Nāciju Organizācijas Starptautiskajā tiesā. Šīm izspēlēm tika izstrādāts īpašs kāzuss, kura pamatā bija strīds starp divām izdomātām valstīm – Anoleju un Restonu. Kāzusā sīki tika atainoti tiesas procesa vēsturiskie priekšnoteikumi – pilsoņu karš Disfunktijas karalistē, pēc kura radās divas jaunas valstis Restona un Kaskādija, — pēckara apstākļi un tiesiskie konflikti starp Restonu un kaimiņvalsti Anoleju. Tiesiskie konflikti bija saistīti ar trim notikumiem: pirmkārt, plaša mēroga humanitāro tiesību pārkāpumi (izvarošana), ko restoniešu spēki veica attiecībā pret kaskādietēm; otrkārt, sistemātiska kukuļu izspiešana, ar ko nodarbojās Restonas robežsargi attiecībā pret citu valstu personām; treškārt, kaskādiešu sieviešu masveida piespiedu prostitūcija Anolejas teritorijā. Uz šo faktisko apstākļu pamata Starptautiskajai tiesai tika uzdoti četri jautājumi, no kuriem izrietēja vesela virkne starptautiski tiesisku problēmu. Pirmais jautājums bija saistīts ar Restonas starptautiski tiesisko atbildību par kaskādiešu sieviešu izvarošanu, kas bija notikusi pilsoņu kara laikā. Tā kā prasību cēla nevis šo sieviešu pilsonības valsts, bet gan Anoleja, kurā bija nonākusi daļa sieviešu, pirmā izskatāmā tiesiskā problēma bija locus standi (prasības tiesības). Atbilstoši nostiprinātai starptautisko tiesību praksei, tiesiskais institūts, kas sniedz valstij tiesības pārstāvēt citas valstis starptautiskā arēnā, ir pilsonība. Tādējādi vienīgā valsts, kas varētu pārstāvēt kaskādietes Starptautiskās tiesas priekšā, ir viņu pašu pilsonības valsts Kaskādija, kas nav puse šai lietā. Anolejas pārstāvji, lai iegūtu tiesības pārstāvēt citas valsts pilsoņus, šai jautājumā atsaucās uz starptautiskajās tiesībās atzīto pilsonības jautājumos piemērojamo t.s. efektīvās saistības principu, no kura izriet pilsonības esamības novērtēšana pēc patiesas saiknes starp indivīdu un valsti. Starptautisko tiesību komisija (turpmāk – STK) ir norādījusi, ka svarīgs kritērijs pilsonības valsts noteikšanā starptautisko tiesību nozīmē ir patstāvīgā dzīvesvieta (lai gan konkrētais dokuments nav tieši piemērojams šai gadījumā, jo nav runa par valsts pēctecību, Anoleja mēģināja pierādīt, ka tas ir vispārējs princips attiecībā uz pilsonību). Otrs arguments, ar ko Anoleja pamatoja savu locus standi, bija erga omnes doktrīna, atbilstoši kurai pastāv noteikts pienākumu loks, kas uz valsti gulstas attiecībā uz starptautisko sabiedrību kopumā, tādēļ arī atsaukties uz to neievērošanu var jebkura valsts. Kā šādi pienākumi cita starpā tiek atzīti gan Starptautiskās tiesas īpaši nosauktais genocīds, gan noziegumi pret cilvēci un masveida cilvēktiesību pārkāpumi (piemēram, spīdzināšana). Nākamie jautājumi bija saistīti ar šīs prasības pamatotību pēc būtības, kas sastāvēja no trim daļām. Pirmā bija jautājums par notikušās masveida izvarošanas tiesisko klasifikāciju, par ko tika izteikti ļoti atšķirīgi viedokļi, pieminot gan genocīdu, gan noziegumus pret cilvēci, gan humanitāro tiesību pārkāpumus, gan spīdzināšanu. Katram no šiem variantiem gan par, gan pret var izvirzīt dažādus variantus. Rezumējot sacensību pieredzi, jāatzīst, ka optimālākā argumentācijas līnija bija saistīta ar izvarošanu kā noziegumu pret cilvēci, jo šī starptautiskā nozieguma kritēriji bija salīdzinoši visvieglāk pierādāmi. Otrā jautājuma sastāvdaļa bija saistīta ar pēctecības jautājumu starp restoniešu zemessardzi, kas veica noziegumus, un vēlāk uz demokrātisku vēlēšanu pamata izveidoto Restonas valsti. Lai gan STK ir norādījusi, ka valstij ir jāuzņemas atbildība par to organizāciju darbību, kas to ir radījusi, konkrētā situācija nedaudz atšķiras no STK viedokļa, turklāt Restona mēģināja pierādīt, ka šajā aspektā STK nav nodarbojusies ar starptautisko tiesību kodifikāciju, bet progresīvu attīstību. Trešais jautājums bija saistīts ar valsts tiesībām dot amnestiju par starptautiskajiem noziegumiem. Restona norādīja uz pretrunīgu valstu praksi, kas ir devušas amnestiju pat par genocīdu, tomēr, autoraprāt, vistrāpīgāk šajā situācijā izteicās Debora Pāvila, norādot, ka Hitlers, pamatojot savus noziegumus, ir atgādinājis armēņu genocīdu, par ko turki saņēma amnestiju, un retoriski jautājis: “Galu galā, kurš šodien domā par armēņiem?” Nevar nepiekrist, ka amnestija par starptautiskajiem noziegumiem, pat ja tā daļēji var kalpot kā tautas samierināšanas līdzeklis, vēl vairāk kalpo kā nesodāmības cerība nākamajiem noziedzniekiem. Otrais jautājums bija saistīts ar Restonas robežsargu no adoptētājiem ņemtajiem un izspiestajiem kukuļiem. Arī šajā jautājumā pirmais problēmjautājums bija saistīts ar locus standi. Tā kā anolejieši nebija griezušies nekādās Restonas iestādēs, Restonas pārstāvji veiksmīgi atsaucās uz vietējo līdzekļu neizmantošanas principu, kas padara starptautisko prasību par nepieļaujamu. Anoleja norādīja uz šo vietējo līdzekļu neefektivitāti, tomēr šis strīds bija acīmredzami labvēlīgāks Restonai. Pieņemot, ka Starptautiskā tiesa atzīst Anolejas locus standišajā jautājumā, ir jāizskata valsts atbildības divi aspekti – pieskaitāmība valstij un pats starptautiskā pienākuma pārkāpums. Tā kā apstrīdētās darbības ir veikuši robežsargi (valsts amatpersonas), to darbības ir pieskaitāmas valstij pat, ja tās ir pretlikumīgas. Nākamais Anolejai problemātiskais jautājums bija saistīts ar Restonas pārkāptā starptautiskā pienākuma apjomu un saturu. Pirmkārt, atbilstoši t.s. “tīro roku” doktrīnai, valsts nevar atsaukties uz pienākuma pārkāpumu no otras puses, ja pati nav izpildījusi savu pienākumu. Tādēļ arī Anoleja nevarētu prasīt kukuļu atdošanu to anolejiešu vārdā, kas paši brīvprātīgi deva kukuļus. Otrkārt, Restona, lai gan parakstījusi, tomēr nebija ratificējusi Antikorupcijas konvenciju, tādēļ tā nebija viņai tieši saistoša. Abas puses tādēļ apskatīja iespējamo Vīnes konvencijas 18. panta pārkāpumu, kas aizliedz valstij, kas ir parakstījusi, bet ne ratificējusi līgumu, veikt darbības, kas varētu graut līguma mērķi. Ņemot vērā šī argumenta salīdzinošo vājumu, nākamais izskatāmais lietas aspekts bija korupcijas aizliegums starptautiskajās paražu tiesībās. Visai paradoksāli, bet, lai gan korupcijas nosodījums ir vispārējs, nepastāv ne autoritatīvi starptautiski dokumenti, kas pārliecinoši definētu korupciju un kukuļošanu, ne arī viennozīmīga valstu prakse, kas ļautu runāt par paražu tiesības esamību. Pēdējais Anolejas arguments, ko dažādās formās izvirzīja lielākā daļa komandu, bija cilvēktiesību pārkāpumi (tiesības atstāt valsti, tiesības uz labu pārvaldi), ko ar kukuļu izspiešanu ir nodarījuši robežsargi. Kopumā jāatzīst, ka atšķirībā no pārējiem izspēles jautājumiem, kas bija vairāk vai mazāk sabalansēti, šis jautājums bija vairāk labvēlīgs Restonai. Trešais jautājums bija saistīts ar Restonas vēlēšanos realizēt universālo jurisdikciju pār Anolejas teritorijā esošo suteneru. Šis jautājums var nosacīti tikt iedalīts trijās daļās, pirmā no tām skar sutenera darbību tiesisko kvalifikāciju. Starptautiskais noziegums, uz ko puses visbiežāk atsaucās, bija verdzība kā noziegums pret cilvēci. Lai kādu darbību atzītu par noziegumu pret cilvēci, tai ir jāatbilst trim kritērijiem: pirmkārt, konkrēta darbība (šai gadījumā verdzība), otrkārt, daļa no plaša vai sistemātiska uzbrukuma civilajiem iedzīvotājiem (šajā gadījumā 2500 prostitūtas), un, treškārt, pats pārkāpējs apzinās savu noziegumu kā daļu no vispārējā uzbrukuma (mens rea). Otrais tiesiski problemātiskais jautājums ir par universālās jurisdikcijas pastāvēšanu attiecībā pret noziegumiem pret cilvēci. Ar universālo jurisdikciju tiek saprasta valsts tiesība tiesāt personas, pamatojoties tikai uz nozieguma starptautisko bīstamību, lai gan tas nav ticis izdarīts tās teritorijā, to nav izdarījis tās pilsonis un tas nav izdarīts ne pret tās pilsoni vai tās drošību. Universālā jurisdikcijas pastāvēšanā attiecībā pret noziegumiem pret cilvēci ir aktuāls starptautisko tiesību jautājums, par kuru Starptautiskās tiesas tiesneši ir izteikuši pretējus viedokļus, gan atzīstot tās esamību, gan to noliedzot, gan ieņemot neitrālu pozīciju. Savus atšķirīgos viedokļus šajā jautājumā ir izteikuši arī starptautiskie tribunāli, nacionālās tiesas, likumdevēji un doktrīna. Trešais tiesiski problemātiskais jautājums, pat pieņemot, ka universālā jurisdikcija patiešām pastāv, ir: vai tā pastāv arī in absentia, proti, aizmuguriski, kad tiesājamā persona neatrodas valstī, kas to tiesā. Argumenti šai jautājumā saistījās gan ar tiesas procesa in absentia vispārējo starptautisko attaisnojamību, gan arī konkrēti attiecībā uz universālo jurisdikciju, gan arī saistībā ar tiesājamās personas cilvēktiesību garantēšanas problēmām šādā procesā. Ceturtais jautājums bija saistīts ar Anolejas starptautiski tiesisko atbildību par kaskādiešu sieviešu piespiedu prostitūciju tās teritorijā. Pirmā atrisināmā problēma, līdzīgi kā pirmajā jautājumā, ir saistīta ar locus standi, jo kaskādiešu sievietes nav Restonas pilsones. Šajā gadījumā Restona atsaucās uz erga omnes pienākumu aizsargāt no verdzības. Ņemot vērā šī pienākuma apjoma neskaidrību, abas puses izteica pretējus viedokļus attiecībā uz to, vai Anoleja, pieņemot pretprostitūcijas likumus, bet tos faktiski nepiemērojot, ir izpildījusi pienākumu. Līdzīgi dažādi viedokļi tika izteikti par to, vai Anoleja, nodibinot komisiju, kas divu gadu laikā nav veikusi nekādas darbības, ir ievērojusi samērīguma principus. Piedalīšanās šajās starptautiskajās sacensībās, konkurence ar pasaules augstākā līmeņa universitāšu pārstāvjiem, augsta līmeņa starptautisko tiesību speciālistu komentāru uzklausīšana bija ārkārtīgi vērtīga pieredze dalībniekiem. Līdzīgi kā iepriekšējos gados Centrālās un Austrumeiropas Eiropas tiesību izspēlēs un Teldera starptautisko tiesību izspēlēs, arī turpmāk izspēļu dalībnieki cer godam nest Latvijas un Latvijas Universitātes vārdu pasaulē.